Pusaudžu agresija.

Labdien! Daudz tiek rakstīts, kā reaģēt, ja kaujas divgadnieki, trīsgadnieki. Bet kā reaģēt, ja fiziskā agresija parādās 13 -15 gadus veciem bērniem. Viņus tik viegli vairs neapķersi, kamēr nomierinās. Paldies!

Vecāku jautājumam atbild psihoterapeite, smilšu spēļu terapeite – Aija Baha-Velvele.

Labdien!

Jāteic, ka šis jautājums jo dienas, jo kļūst aktuālāks gan vecākiem, gan pedagogiem,  gan arī pašiem pusaudžiem. Tas, ka Jūs to jautājat, ļauj domāt, ka no sirds vēlaties iesaistīties, lai šo grūtību atrisinātu un tas ir pozitīvi.

Te gan būtu jāņem vērā, ka visbiežāk arī pusaudži , ne tikai mazi bērni, atspoguļo jau iepriekš redzēto un piedzīvoto ģimenē. Pusaudžu agresija ir jau sekas, cēloņi meklējami agrākā bērnu dzīvē. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs pieaugušie neko nevaram darīt, lai palīdzētu mūsu bērniem. Bieži vien agresija ir veids kā pusaudzis spēj parādīt to kā jūtas, to, kas ar viņu notiek. Vecākiem būtu jābūt sirdsgudriem un jāmēģina saredzēt un sadzirdēt, kas aiz šīs agresijas patiesībā slēpjas, ko ar šo izpausmes veidu jaunais cilvēks vēlas mums pateikt.

Visbiežāk pusaudžu agresija izpaužas divos veidos – atklātā agresijā, kad pusaudzis tādā veidā iegūst autoritāti, prestižu un ar to izsaka spēju pašrealizēties vai apspiestā agresijā, kad pusaudzis kļūs paklausīgs, pārlieku centīgs un kārtīgs, lai izpatiktu, iegūtu uzmanību un mīlestību /visbiežāk vecāku/, un tad šī agresija izpaužas neirozēs un dažādās saslimšanās. Nereti gadās, ka tad, ja ģimenē aug divi pusaudži, visbiežāk vecākais no viņiem būs draugos ar atklātu agresiju, bet jaunākais – ar slēpta tipa agresiju.

Lai cik tas nebūtu savādi – agresīvi bērni ir gan pārlieku stingriem un kontrolējošiem vecākiem, gan arī pārlieku maigiem un iecietīgiem vecākiem. Tas, kas pieaugušajiem būtu jāapzinās ir, ka mēs katrs dzīvojam ar savu agresijas daļu, tikai kāds to spēj kontrolēt, jo iespējams viņam to bērnībā ir iemācījuši vecāki, bet kādam ir grūti ar kontroli, jo viņam varbūt ir ne tikai citāds temperaments, bet arī CNS darbība.

Svarīgākais, ko šādās situācijās varētu darīt pieaugušie ir ar bērnu runāt, nevis viņu sodīt, skaidri pateikt, kas ir pieņemami un kas nē, nevis bērnu ignorēt, vēl trakāk, ik pa laikam mainīt viņam ierasto vidi pret paša gribu. Ir jāiemāca bērnam savas dusmas atpazīt, nosaukt vārdā emocijas un tad meklēt risinājumus, kā ar to visu paša spēkiem tikt galā, jo ne vienmēr vecāki vai pedagogi būs līdzās, pusaudzim pašam ir jāapgūst iemaņas, kas viņam ļaus kontrolēt agresiju.

Kā jau minēju sākumā, tad bieži vien agresīvai uzvedībai par iemeslu ir tas, ka pusaudzis ir redzējis, ka, piemēram, vecāki savā starpā arī šādā vai līdzīgā veidā risina problēmas, strīdu laikā viņi kliedz, apvaino viens otru vai pat fiziski iespaido un, ja pusaudzis tā ir dzīvojis kopš mazotnes, tad mēs nevaram gribēt, lai viņš būtu savu dzīves veidu balstījis uz citiem principiem, piemēram, cieņu un diskusiju. Mums, pieaugušajiem, ik dienas ir svarīgi atcerēties, ka mēs saviem bērniem esam tie, kam viņi līdzināsies, caur mums pusaudzis atspoguļo to, kā ir izpratis attiecību veidošanas pamatprincipus, kā veidojas viņa vērtības un attieksmes. Vispirms par pusaudžu agresiju atbildība būtu jāuzņemas mums pašiem un tikai tad tā jāprasa no pusaudža!

Tomēr, ja mūsu bērnam parādās grūtības šajā sfērā, ko tad darīt un kā reaģēt? Viens no veidiem, ja pamanām agresiju jau pašā sākumā ir sarunas, pašu dzīves piemērs, arī dalīšanās no savas personīgās, pusaudžu laiku pieredzes. Nākamais, ja jūtam, ka mūsu bērnam ir pārāk daudz enerģijas un tā tiek virzīta nelabvēlīgā izpausmē, varam atrast fiziskas aktivitātes, labāk, ja tās ir tādas, ko var darīt kopā ar pusaudzi – riteņbraukšana, peldēšana, tenisa spēle vai kas cits. Bieži vien zīmēšana vai veidošana palīdz sakārtot domas, tikt galā ar emocijām. Ja pusaudzis ir noslēgts un nevēlas sarunāties, var meklēt palīdzību mākslas terapijā vai smilšu spēles tarapijā, jo tie ir veidi, kuri strādā un runā caur tēliem un krāsām, kur stāstu, kas mīt pusaudža sirdī var saredzēt no malas. Tāpat var mācīt pusaudzim sevi nomierināt izmantojot elpošanas vingrinājumus vai rakstot par saviem pārdzīvojumiem dienasgrāmatā.

Ir jāpatur prātā, ka pusaudzim, gluži tāpat kā pieaugušajam ir emocijas un arī viņš drīkst sadusmoties, tikai viņam iespējams trūkst zināšanas kā to darīt. Tieši tāpēc pusaudzis dzīvo ģimenē, viņam ir mamma un tētis, uzticama krustmāte vai saprotošs opis – katrā ziņā viņam ir kāds pieaugušais, ar kuru viņš labprāt runā, kurā ieklausās un kurš tad arī būs tas, kurš mācīs veidus un variantus kā atpazīt dusmas, kā reaģēt atbilstoši sabiedrībā pieņemtajām normām, kā izdzīvot šo sarežģīto pusaudžu vecumu.

Ikviens cilvēks, lai tas būtu pieaudzis vai bērns, seniors vai pusaudzis, vēlas būt vajadzīgs, sadzirdēts, apmīļots, novērtēts un mūsu – līdzcilvēku labākais ieguldījums gan savā laimes sajūtā, gan otra laimes sajūtā, ir gaužām vienkāršs un reizē sarežģīts – mums jāļauj otram sajusties vajadzīgam, sadzirdētam, apmīļotam, novērtētam! Un ticiet man – tas ir iespējams, jo daudziem tas izdodas!

 

Paaudžu konflikts mazulim piedzimstot.

Laiks, kad jaunajiem – topošajiem vecākiem piesakās mazulis, ir satraucošs un neziņas piepildīts. Bieži vien jaunos vecākus pārņem emocijas, kuras es mēdzu raksturot, kā sapņainas, kad mēs fantazējam par to kā būs – kādu vārdu dosim bērniņam, kāda būs viņa gultiņa un rati, kā mēs ciemosimies pie vecvecākiem, draugiem un radiem, un vēl, un vēl...

Visi šie jautājumi ir ļoti svarīgi un nereti gadās tā, ka vecvecākiem arī šis ir ļoti satraucošs notikums un viņi vēlas iesaiastīties, bet piemirst vienu svarīgu niansi – mazulis ir viņu mazbērns nevis bērns, kas nozīmē – spēt saprast un pieņemt, ka viņiem nav un nebūs noteicošā loma, tomēr tas ne vienmēr ir viegli, īpaši, ja vecvecāki ir pieraduši visu kontrolēt, pārraudzīt un noteikt, ja viņiem par visu ir savs un gana kategorisks viedoklis.

Mazuļa ienākšana ir arī notikums, kad spilgti parādās konkurence, visbiežāk strap jauno sievu un vīra māti, kura nu svam dēlam vairs nav tik svarīga un saikne ar sievu ir ciešāka nekā ar mammu. Pie kam vecvecākiem var šķist, ka jaunā sieva vai vīrs pret viņu atvasi izturas ne tā kā viņiem gribētos un tas ļauj domāt, ka ar mazbērnu būs tāpat.

Mūsdienu modernajā pasaulē, kad bērnu vārdi sen vairs nav tikai latviski un tradicionāli, vecvecākiem, kuri ir cita paaudze, to ir samērā grūti pieņemt, jo viņi domā citādi. Un mazuļa vārds patiešām var būt kā pēdējais piliens kausā, kuru varam dēvāt par attiecību kausu, ja pieaugušie bērni neņem vērā vecāku viedokli, nedalās ar savām idejām vai kategoriski noraida vecāku viedokli, vecāki var sajusties lieki un nevajadzīgi un viņiem tas ir sāpīgi, bet tā vietā, lai pateiktu, kā viņi jūtās, vecvecāki apvainojas, dusmojas un cenšas izrādīt varu.

Zinu gadījumu, kad jaunajiem vecākiem piedzima dēls un tas notika Līgo vakarā, bet bērniņam vārdiņš jau bija izdomāts iepriekš, savukārt vecvecāki uzskatīja, ka šajā laikā dzimušajam noteikti ir jānēsā vārds Jānis. Viņi skaļi izteica savu neapmierinātību, pat piesauca to, kā tas izklausīšoties no viņu paziņu puses, ka mazdēls nebūs Jānis. Viņi pat spītīgi mazo cilvēciņu vairākus mēnešus sauca par Jānīti, līdz jaunie vecāki to nespēja izturēt un paziņoja, ka nolems nebraukt ciemos un netikties, ja vecvecāki nepieņems, ka mazdēls nav un nekad nebūs Jānis!

Tātad – šķiet ka vienīgais variants, kā šādas situācijas risināt, ir stingra jauno vecāku nostāja un robežu novilkšana – proti, jūs darījāt tā vai citādi, kad audzinājāt savus bērnus, tagad mēs esam vecāki un vēlamies paši audzināt savus bērnus. Kļūdas pieļaujam visi, bet paši spējam tās arī risināt! Ja mums būs nepieciešams padoms, mēs to pajautāsim! Svarīgi, manuprāt, ir kā mēs to pasakām,stingri, bet ne aizvainojoši, cenšoties izprast, vacāku vajadzību iesaistīties un kontrolēt, bet tas jau tik tiešām ir stāsts par vecvecākiem, ne par jaunajiem vecākiem un kur nu vēl mazbērnu. Iespējams, ka vecvecāki neprot citādi dzīvot, varbūt viņu sajūta būt vajadzīgiem izpaužas tikai šādā – noteicošā veidā! Būtu svarīgi, ka mēs šādas savstarpējās attiecības pamanītu jau ātrāk un censtos ievirzīt sev pieņemamā variantā, jo tad, kad pasaulē ienāk mazulis, viņš ir ļoti atkarīgs no jaunās māmiņas emocijām un sajūtām, jo visu ko jūt mamma, jūt un pārņem arī mazulis, pat vēl nedzimis, bet esot mammas puncī. Ja jaunā māmiņa jutīsies apbēdināta, skuja vai dusmīga, tieši tāpat jutīsies bērniņš, savukārt, ja mamma būs mierīga un laimīga, to sajutīs arī mazulis, gan caur pieskārieniem, balss toni, gan caur mammas pienu, un viņš būs daudz mierīgāks. Ja jaunā māmiņa nespēj tikt galā pati, viņa var lūgt iesaistīties vīru un viņš tad kļūst par emocionālo balstu un dod šo pleca sajūtu savai sievai un savam mazulim. Un vēl ir vērts mums atcerēties, ka vecvecāki arī ir satraukti, ka viņi raizējas, ka viņi mīl, bet dara to tā kā prot, tādā veidā, kādu pārzin un tā, kā to darījuši līdz šim. Ja mums, jaunajiem vecākiem ir grūti pieņemt viņu uzvedību un rīcību, tad ir jāpatur prātā, ka arī vecvecākiem ir grūti pieņemt mūsu rīcbu un idejas. Šī nav vieta apvainojumiem, bet gan labākai izpratnei, jo tikai tad, ja mēs atcerēsimies, ka katrs esam atšķirīgi un drīkstam tādi būt, mēs spēsim otru pieņemt. 

Bērns uzrunā vecākus vārdos.

Labdien! Esam divu bērnu vecāki, dēliņam 9.gadi un meitiņai 4.gadi. Nezinu vai tā ir problēma, bet vēlējos zināt ko saka speciālisti šajā lietā. Būtība ir tāda ka dēls jau no 3 gadu vecuma mūs vecākus sauc vārdos, nevis mamma vai tētis, bet Ilze un Guntars, draugi izdzirdot, kad bērns mūs sauc vārdos ,bieži brīnās kā tā. Tā kā pagājuši svētki, kas pavadīti draugu lokā, atkal uzvirmoja šis jautājums, līdz ar to man radās ļoti liela interese, kādēļ tā ir. Savukārt meita mūs uzrunā par mammu un tēti.

Situāciju komentē geštaltterapeite, smilšu spēļu terapeite – Aija Baha-Velvele.

 

Labdien!

Vispirms vēlos teikt, ka man tiešām prieks lasīt, ka situāciju, kad viens no bērniem Jūs dēvē personvārdos, nevis kā mums visiem bieži vien ierasts dzirdēt, ka vecākus saucam par mammu un tēti, neuztverat kā problēmu.

Patiesībā šo situāciju arī es neuzskatu par problēmu kā tādu, te drīzāk ir jautājums par to, kā Jūs kā mamma un tētis ar visu šo jūtaties, cik daudz Jūsu labsajūtu spēj ietekmēt cilvēki no malas ar jautājumiem – „Kāpēc dēls Jūs sauc vārdos?” vai arī „Jums nešķiet, ka tas nav normāli, ja bērns Jūs nesauc par mammu vai tēti?” Cik apkārtējā sabiedrība var Jums likt sašaubīties par to, ka esat pietiekami labi vecāki savam dēlam arī tad, ja viņš Jūs uzrunā vārdos?

Jūs rakstāt, ka dēls jau no mazotnes dēvē Jūs vārdos, es varu piebilst, ka patiesībā šis ir lielisks un uzskatāms pierādījums tam, ka bērni mācās no pieaugušajiem un atkārto dzirdēto un redzēto. Bērns, esot kopā ar Jums, visticamāk piefiksējis, ka citi cilvēki Jūs sauc par Ilzi nevis mammu, tāpēc arī sācis šo vārdu lietot, bet pieaugot, viņš noteikti iemācījās atšķirt, ka Ilze ir Jūsu personvārds, gluži tāpat kā tētim vārds ir Guntars, bet viņam pašam ir savs vārds un māsai savs. Pie kam, viņš lieliski apzinās, ka Jūs esat viņa mamma, nevis kāda sveša tante vārdā Ilze un tieši no šīs Ilzes viņš saņem rūpes, gādību un mīlestību tādu, kādu katram bērnam spēj iedot tikai un vienīgi mamma. Nereti arī vecvecāki tiek dēvēti vārdos nevis saukti par omītēm un opīšiem, tāpēc te ir vērts atcerēties, ka katrā ģimenē ir savi noteikumi un likumi, ja Jūsējie Jūs apmierina, tad satraukumam nav pamata!